Kas Tu esi?
Lieta tāda, ka tieši mīlestības trūkums pašam uz sevi audzē cilvēkā egoismu.
Cilvēks, kurš nespēj vai neprot sevi mīlēt, kurš pats sevi neatzīst par gana vērtīgu, atrodas pastāvīgā trauksmē.
Šādā cilvēkā ir ļoti šaubīga pārliecība pašam par sevi. Veselīga pašapziņa, kaut kādu iemeslu dēļ, nespēj viņā attīstīties. Pārliecība, veselīga pašapziņa, ticība sev, - tas viss spēj dzīvot un attīstīties cilvēkā tikai, kad ir beznosacījuma mīlestība pašam uz sevi un sevis pieņemšana
Egoists ir spiests censties, tērēt laiku, piepūli, izmantot dažādus veidus un trikus, lai pastāvīgi pievērstu sev apkārtējo uzmanību, tādejādi izprasot un kompensējot sevī trūkstošo no citiem, - atzinību, pieņemšanu, akceptēšanu, mīlestību. Taču iekšējo piepildījumu nav iespējams gūt ārpusē...
Kad cilvēkam nav iekšējā apmierinājuma, piepildījuma un labs priekšstats par sevi, viņš dzīvo ar pastāvīgu vajadzību pierādīt apkārtējiem un sev, ka nav sliktāks par citiem.
Ēriks Froms,“ Бегство от свободы»
Tulkoja: Kristīne Om Shanti
Kā tu runā - tā tu domā - tā tu jūties...
Cilvēki paši par sevi visu pastāsta stāstu, - par to, kā viņi jūtas, par ko pārdzīvo, kā izturas paši pret sevi, ko domā par sevi un kā izturas pret citiem. Ne vienmēr caur tiešiem vārdiem, bet to, KĀ vārdus pauž, kā pauž sevi un savu personību.
Jo vairāk agresijas, ļaunuma, kritikas, pretenziju un dusmu cilvēka runā, jo vairāk negatīvo domu ir viņā. Būtībā cilvēka runa, ārējā izpausme atspoguļo viņa iekšējo stāvokli, ka viņš dzīvo nemīlestībā un bailēs. Tas rada automātiski vajadzību aizsargāties, aizstāvēties - uzbrukt. Agresivitāte runā parāda to, kā cilvēks pamatā iekšēji jūtas milzīgā diskomfortā, nelaimīgi, skumji, nesaprasts, neakceptēts.Agresija sarunvalodā, - tā cilvēks ārēji izpauž iekšējo neapmierinātību, nepieņemšanu, neakceptēšanu, pretenziozo stāvokli. Tās ir milzīgas iekšējas sāpes.Kad mazs bērns reiz ir guvis traumu:- mani neizvēlās- es neesmu vērtīgs- mani nedzird, neredz- es neesmu vajadzīgs utt.viņš var visu atlikušo mūžu var nodzīvot iekšējās ciešanās un censties visādi kompensēt iekšējā bada un tukšuma stāvokli komfrontācijā ar apkārtējo pasauli.Visticamāk, negūta mātes mīlestība vai tēva aukstums ir iemesls šādas, iekšēji nelaimīgas personības veidošanās pamatā. Kad bērns nav pārliecināts vai viņu redz, viņš sāk pakāpties uz krēsla, pastiprināti pievērst sev uzmanību. Mēs taču zinām, ka Mīlestības otrā galà dzīvo Bailes. Jo mazāk cilvēkā ir mīlestības, jo asāk viņā izpaužas bailes. Tāds ir balanss, - jo mazāk mīlestības/jo vairāk bailes. Jo tuvāk bailēm/jo tālāk no mīlestības. Jo vairāk negatīvo domu, jo vairāk bailes un agresīvāka ir automātiski ārējā izpausme.
Tāds cilvēks atrodas pastāvīgā gatavībā uzbrukt, aizstāvēties, cīnīties par savu viedokli (pat ja neviens neizrāda viņam pretestību un interesi ar viņu cīnīties). Viņam ir svarīgi pierādīt savu taisnību un tam tiek izmantoti dažādi instrumenti, - cenšanās iebiedēt oponentu, manipulācijas, meli, nomelnošana, izsmiešana, kritizēšana, ātrs uzbrukums.Tas ir pastāvīgs iekšējs konflikts pašam ar sevi, kuru sevī just ir ļoti sāpīgi, tamdēļ vienīgā izeja ir pārlikt šo agresiju uz ārējo vidi, cilvēkiem, dzīvi. Bet būtībā cilvēks neredz, kā cīnās pats ar sevi..Jo vairāk cilvēkā ir mīlestības un miera, jo vairāk viņš patiesībā klusē. Tā ir prasme redzēt pāri sava prāta inercei. Pilns mīlestības cilvēks spēj akceptēt pasauli tādu, kāda tā ir. Viņš necenšas ieviest savu kārtību, panākt varu, pierādīt savu neatkārtojamību vai vienu savu taisnību, jo viņā nav iekšējo šaubu par savu pašvērtību, viņš nešaubās par savu viedokli, domām vai savu zināšanu vērtīgumu. Kamdēļ lai viņam būtu vajadzības uzturēt enerģiju cīņai, ja viņā dzīvo miers un pieņemšana. Ja šis cilvēks izlemj runāt, viņa runā atspoguļojas sevis pieņemšana un cieņa uz citiem. Jo mīlestībā cilvēks nejūtas apdraudēts, neredzēts, nenovērtēts.. Viņā ir absolūts miers, plašs skatījums un interese uz to, kā pasaule saskaņojas ar viņa lauku. Jo vairāk agresijas runā - jo negatīvākas domas - jo lielāks iekšējais mīlestības deficīts - jo lielākas bailes. Un otrādi... Cilvēks vienmēr cīnās tikai tad, kad viņam kaut kas trūkst, pietrūkst. Tas ir iekšējs trūkums. Uzbrūkot pretim tam, kurš jau tā jūtas iekšēji apdraudēts, bezspēcīgs un bezgala vientuļš, - tas viņiu neizmainīs vai neliks aizdomāties, kur ir viņa problēma-sāpe. Mīlestību tiem, kam iekšēji skumji un ļoti vientuļi. Tā ir sāpīga izjūta. Ar mīlestību 💛Kristīne Om Shanti
Dzīve kā Sapnī
Pamēģini, un Tava dzīve mainīsies
Un, ja Tev ir iespēja, pamēģini sev Pirts rituālu. Tas var palīdzēt Tev atvērt savu slēpto vai neapzināto jūtu un emociju pasauli
Sievietes ļoti bieži uzdod pavisam vienkāršu jautājumu:
Kāpēc vīrietis pazemo sievieti?
Pirmkārt, ja pati sieviete uzvedas kā upuris, pret viņu pilnīgi visiem neapzināti dzims agresija.
Pat to negribot apzināti darīt, vīrietis nespēs apjaust, kāpēc viņam tā vietā, lai pasargātu savu trauslo un it kā vājo sievieti, gribas izturēties pretēji, - agresīvi un neiecietīgi. Jo upurisms izraisa tikai žēlumu un agresiju.
Upurisms ir sevis necienīšana, sevis nemīlēšana un mēģinājums dabūt no otra resursu, ne dzīvot no savējā. Blakus esošie to neapzināti enerģētiski jūt un tas vienmēr izaicina otrā “lauvu”.
Tamdēļ neticība sev, mazvērtība, bailes, nespēja mīlēt sevi un kompleksi ir sievietei sevī jāizdziedina pirms vēlas uzbūvēt mīlošas attiecības.
Otrkārt, sieviete atļauj sev darīt pāri, jo neprot noturēt robežas, nemācās pastāvēt par sevi.
Jo mazāk pretojas sieviete vai absolūti neparāda adekvātu reakciju, kad vīrietis brutāli pārkāpj viņas robežas (nereaģē), jo vairāk vīrietim aug necieņa un viņš pārkāps robežas tik ilgi, kamēr sievietē pamodīsies veselīgā agresija un prasme iestāties par sevi. Iemācīties sevi mīlēt vai ieraudzīt, kā es sevi nemīlu, - uz to izaicina vīrietis.
Treškārt, mīlestības bads. Sieviete, kura nemīl sevi, nav spējīga mīlēt vīrieti, bērnus, nevienu. Vīrietis jūt, ka viņš tiek mānīts. No sevis nemīlošas sievietes, pat, ja viņa nodarbojas ar hiperaprūpi, nekādi nav iespējams sajust un saņemt mīlestības enerģiju. Tukšums, nespēja mājās saņemt mīlestības enerģiju, atbalstu, mīļumu liek vīrietim būt badā un neapmierinātam. Tas var radīt agresiju, neapmierinātību, infantīlismu, velmi krāpt, pazemot.
****
Ceturtkārt, pats vīrietis ir pilns ar kompleksiem un bailēm. Tās var būt bailes pazaudēt ietekmi, varu un autoritāti, kuru cenšas realizēt un noturēt caur savas sievietes pazemošanu.
Piektkārt, ispējams, vīrietis iekšēji jūtas neveiksmīgs vīrišķā plānā: cieš neveiksmes darbā, karjerā. Profesionālā, finansiālā svērā jūtas neveiksminieks vai mājās, gultā nejūtas pietiekami labs un varonis. Tas viņā rada agresiju.
Darbā zaudēt labo priekšstatu par sevi negribas, bet mājās var visu žulti izgāzt uz sievieti, bērniem.
Sestkārt, vīrieša agresija caur vājākā pazemošanu atspoguļo viņa attiecības pašam ar sevi. iekšējā pazemojuma un niecības sajūta, kuru viņš izjūt pret sevi, projicējas uz āru caur agresiju pret vājāko, citu pakļaušanu, manipulāciju, varas demonstrēšanu, dominēšanu utt.
Septiņkārt, vīrietis jūtas ļoti vājš, bezpalīdzīgs, nespēj realizēties, nespēj redzēt sevī spēku, jaudu. Jūtas nevērtīgs, nevajadzīgs, pazaudējies. Gribas visiem par to atriebties, ieriebt, pazemot un sajusties uz mirkli varenam.
Viennozīmīgi - iekšēji spēcīgs cilvēks NEKAD nevienu nepazemo. Pat savu ienaidnieku. Kur nu vēl savu mīļoto sievieti.
Mēs nekad neredzēsim pašpietiekamu, vīrišķīgu, viedu un patiesi harizmātiski vīrieti, kurš pazemotu sievieti. Nekad. To dara tikai aiz vājuma, mazvērtības un nespējas noturēt citādāk savu autoritāti.
Kāpēc sieviete pazemo vīrieti? Tieši tāpat, apgrieztā veidā. Tie ir viņas kompleksi, bailes un mazvērtība. Savulaik piedzīvojusi nopietnu zaudējumu, sieviete baidās kaut ko nenokontrolēt. Ja vīrietis ļaujas, var arī viņu sākt kontrolēt, pazemot.
Savukārt, vīrietim ir ērti būt upurim, jo vainīgais ir skaidri redzams, - sieviete, viņš ir cietējs un atbildība ir atdota sievietes rokās.
Mēs uz āru demonstrējam savus iekšējos stāvokļus.
Kristīne Om Shanti
UN
Ja cilvēks nespēj pieņemt sevi, viņš cenšas sevi visādi izmainīt un pārveidot.
Kamēr cilvēks nav pieņēmis sevi, viņš nespēj pieņemt citus cilvēkus.
Un, kamēr cilvēks sevi nepieņem un cenšas sevi izmainīt, viņš nepieņem citus un cenšas izmainīt arī apkārtējos.
Un tas ir nebeidzamais stāsts, - kamēr cilvēkā nav pieņemšana uz sevi, nevar sākties mīlestība.
Kā var mīlēt to, ko es nespēju pieņemt? Kā var mīlēt to sevi, kuru es nepieņemu. Kā var mīlēt citus, kurus es nespēju pieņemt? Nekādi.
TIkai, kad ir atvērta mīlestība uz sevi pašu, ir iespējams pavērst mīlestību uz citiem.
Tāds, lūk nebeidzamais aplis.
Grozies kā gribi, - viss sākas ar sevis pieņemšanu.
Kristīne Om Shanti
KĀ DZĪVOT?
Atbrīvo sevi no gaidām. No tām gaidām, kuras esi uzlicis uz cietiem. Un arī no gaidām, kuras citi ir uzlikuši uz tevi
Atbrīvo sevi. Dzīvo esot, mīlot, darot to labāko no sevis. Bet nedzīvo gaidām.
Gaidas gandrīz vienmēr paredz arī vilšanos.
Citu gaidas arī paredz, ka tu tik un tā kādam kaut reizi liksi vilties. Pat to neplānojot vai nedarot speciāli.
Gaidās ir mazliet ieslēpusies pasīvā agresija, pieprasīšana, neredzams ultimāts, uzspiešana, tā būtībā ir otra pakļaušana sev, - otra cilvēka rīcībai ir jāatbilst manām gaidām. Tiešām?
Cik gan smagi ir dzīvot bērnam ar apziņu, ka jādzīvo tā, lai nepieviltu nevienu tuvinieku, nevis tā, kā viņam sirds saka priekšā. Ka jāatsakās no savas patiesās būtības, lai nelaupītu sirdsmieru omei, lai attaisnotu tēva gaidas un mātei sirdi sildīti bērna izvèles.
Tas, kuram ir gaidas, tas uzņemas atbildību par savām gaidām. Neviens nav piedzimis un nevienam nav jānedzīvo, lai attaisnotu citu cerības un gaidas. Katrs pats ir atbildīgs par savu dzīvi un to, kā ar savām izvēlēm piepilda savu dzīvi. Pats. Ne kāds cits.
Mēs nevaram dzīvot cenšoties attaisnot sava partnera gaidas. Tie būs divi meļi, kuri nav īsti, dabīgi, patiesi, kas spēlēs apzinātu teātri, - tu būsi pelnījis manu mīlestību, ja uzvedīsies tā, kā man patīk. Tā ir nosacījuma mīlestība, - ja tu, tad es. Tā patiesībā nav mīlestība, bet savu vajadzību apmierināšana ar partnera palīdzību. Bet vispār mums katram pašam savas vajadzības pieaugušā vecumā ir jāprot apmierināt.
Cilvēkus vieno mīlestība vai traumas. Ar traumām gan ir tā, ka katram pašam ar tām ir jātiek galā. Manas traumas ir 100% mana atbildība. Līdz ar to, manas gaidas un ekspektācijas arī ir mana atbildība un eju ar to strādāt, kas ir manas bailes.
Atbrīvot sevi no citu gaidām spēs tikai tas, kurš spēj izkāpt no vainas sajūtas un iemācās pareizi sadalīt atbildību.
Es esmu atbildīgs par savām gaidām un vēmēm, bet tu esi atbildīgs par savām vēlmēm un gaidām.
Mana atbildība nav attaisnot tavas gaidas.
Tavas gaidas, - tā ir tava atbildība. Šī ir mana atbildība - manas sajūtas un manas gaidas. Es drīkstu justies vīlies, neapmierināts, dusmīgs un man pašam ar to ir jātiek galā, ja es esmu pieaudzis cilvēks.
Kristīne Om Shanti
KO DARĪT?
Nereti konsultācijās saka: kā man pārliecināt savu partneri, ka viņai vai viņam ir jāiet pie speciālista?
Kā iestāstīt otram, ka ar iekšējiem stāvokļiem, pārdzīvojumiem, garstāvokļa maiņām, dusmām, greizsirdību, apātiju, atkarībām utt.var palīdzēt tikt galā speciālists.
- Nekādi.
Pārliecināt vai piespiest cilvēku apmeklēt speciālistus, tas ir ļoti nekorekti. Vēl sliktāk ir uzspiest vai manipulēt ar otru mēģinot panākt, lai viņš dodas “laboties”.
Tas ir tāda tēva vai mātes pozīcija, - sūtīt savu puiku (vīru) vai neizevušos meiteni (sievu) laboties. Partneris ir pieaudzis cilvēks. Tik pieaudzis vai pieaugusi, cik pieaugušu tu viņu izvēlējies sev par partneri.
Pārliecināt otru par to, ka viņam ir nepieciešama palīdzība, var pastiprināt partnerim sajūtu, ka viņš vai viņa nav pietiekami stiprs, gudrs, apķērīgs, spējīgs tikt ar sevi galā vai ir slikts.
Tas var likt cilvēkam vēl vairāk aizvērties, noslēgties no jums un sajusties nodots, pievilts, ka pat jūs, vistuvākais cilvēks, esat pagriezies pret viņu, nevis esat ar viņu.
Jebkura speciālista apmeklējums var būt tik efektīgs vai vērtīgs, cik liela ir paša cilvēka motivācija un gatavība ar sevi strādāt.
Ejot uz konsultācijām par godu partnerim, cilvēkam neapzināti var sākt krāties rūgtums, riebums, skumjas un dusmas par to, ka viņš ir nederīgs un, ka viņu vēlas pārveidot, uzlabot, padarīt labāku. Ka tāds, kāds viņš ir, nevienam neder. Tamdēļ ir ļoti svarīgi, lai cilvēks pats spēj nonākt līdz iekšējam briedumam un gatavībai sameklēt, palūgt un pieņemt palīdzību.
Nav vienkārši dalīties ar saviem pārdzīvojumiem, sāpēm, traumām ar svešu cilvēku. Atkailināties, atklāt savas bailes, trauslumu, ievaonojamību, neperfektumu. Cilvēkus tas biedē.
Nereti mēs paši no sevis slēpjamies un nespējam skatīties savās ēnas pusēs, kur nu vēl atļaut svešam cilvēkam sevī skatīties un visu izgaismot. Tamdēļ tā ir tiešām ļoti delikāta lieta, - viss, kas ir saistīts ar otra cilvēka iekšējo pārdzīvojumu pasauli.
Protams, tas, kā jūtas partneris, kā uzvedas, kā viņš komunicē, it sevišķi atkarību, depresijas, apātijas vai paaigstinātas iekšējas trauksmes gadījumā, - tas būtiski ietekmē visus mājiniekis. Un, protams, ka gribas kaut kā palīdzēt ne tikai partnerim, bet arī sev. Jo dažkārt mēs vienkārši nezinām, mums nav zināšanu, kā visiem pārējiem mājiniekiem uzvesties, kad kāds ģimenē piedzīvo iekšējo krīzi vai, piemēram, smagu depresiju.
Taču tas ir jādara ļoti iejūtīgi ar cilvēku, kurš jau ir pilns sāpju un netiek ar to galā.
Vai ir iespējams aizdzīt vīru nokodēties pie terapeita piedraudot, ka citādi pametīsi? Pilnīgi noteikti. Taču, var gadīties tā, ka viņš terapeita kabinetā tikai apgūs vēl smalkāku manipulāciju, nevis strādās ar sevi, ja līdz tam pats nebija nonācis.
Mēs nevaram izmainīt otru atņemot viņam atkarības atribūtu, piemēram, pudeli. Jo atkarīgais tamdēļ ir atkarīgs, ka viņš tādejādi slāpē savas iekšējās sāpes un pārdzīvojumus.
Atņemot pudeli, viņš cietīs vēl vairāk, parādīsies agresija un diskomforts, kurš liks atkal meklēt pēc nākamās sintētiskās laimes devas. Pudeles vietā nāks cita atkarība vai pudele tiks slēpta.
Tamdēļ neatrisinot iemeslu cīnīties ar sekām ir neefektīgi.
Alkohols palīdz cilvēkam nonākt citā realitātē, tajā, kurā viņam ir labi, ir eiforija. Protams, ka tas ir arī maza, infantīla bērna stāvoklis. Bet pudeles atņemšana neveicina momentālu iekšēju pieaugšanu.
Tas norāda, ka realitāte šim cilvēkam ir par smagu un nepanesama. Vai nav ipar daudz atbildības ir dzīvē reālajā, bet ticība sev, ka tiks galā, nav.
Vai atņemot pudeli mēs spējam iedot cilvēkam citu realitāti, vai spējam aizpildīt otra iekšējo tukšumu?
Lūk, kamdēļ atkarības nav viegli pārtraukt un kāpec draudi un manipulācijas slikti iedarbojas. Alkohols ir salds, cukurs, laime..ja cilvēks neiemācās sajust laimi no dzīves bez vielām, viņš nespēj dzīvot savā tumsā, tamdēļ meklēs laimi caur iluzioriem stāvokļiem. Tas pierāda to, ka visi tiecas pēc laimes, tikai katrs atšķirīgā veidā. Nevienam nepatīk dzīvot bez prieka.
Daudz efektīgāk, kā pārmest, zāģēt un rāties ir iedot partnerim sajūtu, - es esmu ar tevi, es tev esmu, tu vari man uzticeties, es zinu, ka tu gribi citādāk dzīvot, es redzu, ka tu netiec ar sevi galā, es redzu, ka tu sevi par kaut ko vaino un netiec ar to galā, es zinu, ka tev ir neizturami grūti un man gribas tev palīdzēt iziet tam cauri.
Bet ja mēs runājam par emocionāliem stāvokļiem, kad otram ir krīze, tad ir ļoti svarīgi iedot otram telpu, drošības un klātbūtnes sajūtu. Nenosodīt, nepārmest.
Nereti ir jāparāda, ka lai kas ar otru notiktu, tu no viņa neaizgriezīsies. Jo droša vide, pieņemoša vide, atbalstoša vide un sajūta, ka mani nepametīs arī, ja es netikšu galā, ir ļoti dziedinoša. Tam, kurš ir sāpēs gribas zināt, ka viņu nepametīs, no viņa nenovērsīsies, ka viņš var iziet cauri savām Dvēseles tumšām naktīm, krīzei.
Labi ir runāt nevis par to, kā partneris ir mainījies, cik slikti izskatās vai kāds nepatīkams ir kļuvis, bet gan dalīties ar saviem pārdzīvojumiem, kā tas tev liek justies, kad tu redzu, kā viņš cieš, kā viņam sāp.
Es jūtu tavas ciešanas, es redzu, kā tu jūties.
Vai es pareizi jūtu, ka ar tevi kaut kas notiek?
Man ļoti žēl, ka es neesmu tas cilvēks, kuram tu spēj izticēties. Es gribētu, ka es varu būt noderīgs vai noderīga tev tavās sāpēs.
Man ļoti žēl, ka tu šobrīd piedzīvo tik sāpīgas sajūtas. Es ļoti gribētu tev palīdzēt un būt atbalstošs vai atbalstoša, bet es nezinu, kā to izdarīt.
Kāda palīdzība tev šobrīd visvairāk ir nepieciešama.
Vai tu vēlies, lai es esmu tev tuvāk blakus?
Es esmu nobijies un apjucis, man ir bail tevi pazaudēt. Es gribu būt tev atbalsts, tikai pasaki, kā es to varu vislabāk izdarīt.
Es ticu, ka tu tiksi galā, es zinu, ka tad, kad tu būsi gatavs vai gatava, tu ar mani runāsi.
Padomā!
Nav iespējams ar varu cilvēku aizvest pie terapeita un piespiest viņam “ārstēties”. Tam tāpat var nebūt efekta, jo cilvēks var palikt aizvērts arī terapeita kabinetā.
Iejūtīgāka attieksme ir pastāstīt savu pieredzi vai tuvu draugu pieredzi, kā viņam palīdz speciālista saņemtā palīdzība un kādas konkrētas izmaiņas notiek sarunu rezultātā.
Kad partnerim ir slikti, tas ietekmē abus.
Nereti pēc palīdzības ir svētīgi doties tam, kurš līdzpārdzīvo, lai nepazaudētos, nepazaudētu sevi otra pārdzīvojumos, lai spētu saglabāt savu identitāti esot atbalstošam. Jo vismaz vienam no partneriem ir jāsaglabā sevi spēkā, kad otram ir smagi.
Ja tu esi attiecībās ar partneri, kuram ir emocionālas problēmas vai atkarības, tad viņš kaut ko arī tevī spoguļo vai cenšas nodot. Pirms ķerties klāt partnerim, der pēc palīdzības griezties pašiem. Atkarīgo savā dzīvē neieaicina tāpat vien.
Un nereti ir tādas situācijas, kad partneris ir iekšēji izlēmis padoties. Kādreiz arī tas ir cieņpilni jāpieņem, jārespektē. Mēs nevaram iekšēji pieaugt otra vietā.
Bet es ticu, ka mīlestība spēj uzvarēt daudzus pārdzīvojumus.
Kristīne Om Shant
Esi aizvainots?
Kad es uz kādu stipri apvainojos, sadusmojos un nēsāju savā sirdī sāpju emocijas, es pat to neapjaušot kļūstu par dekorāciju tā cilvēka dzīvē. Par dekorāciju kāda cita dzīvē un nevis autoru savā dzīvē.
Es piederu tam, kam es veltu savu uzmanību, enerģiju, domas, atmiņas, emocijas.
Tā cilvēks nemanāmi atsakās no savas dzīves, no sava prieka un no saviem iespējamiem piedzīvojumiem, jo ar savu sirdi un sāpīgām emocijām “bagātinam”, dalās, sūta nepārtraukti enerģiju cilvēkiem, kas to reiz ir sāpinājuši.
Tas līdzinās - iedzēru indi un gaidu, kad otrs nomirs.
Tā vietā, lai pieņemtu savu bezspēcību, pieņemtu savu vājumu, savu neprasmi iestāties par sevi, neprasmi aizstāvēt savas robežas..atzītu, ka - nobijos, nezināju, kā rīkoties, ko atbildēt, jo ļoti sāpēja, cilvēks saglabā dusmas uz sevi un uz pāridarītāju. Ieperina sevī perēkļus.
Dalīties varētu ar mīlestību, taču priekšā tai stāv naids, aizvainojums, rūgtums, dusmas. Gadiem.
Un klusām skābst paša ķermenis, bojājas orgāni, sirds kļūst arvien aukstāka, prieks var izsīkt pavisam. Kamēr vien cilvēks spītīgi turas pie pārliecības, ka viņam nav tiesības..izkļūt no bezspēcības savas otra priekšā. Kamēr pats otram ir piešķīris tādu varenību, nemirstību, visatļautību, bet sev piešķīris izcietēja lomu.
Cik aplami mēs daram.. aiz sāpēm un ievainota ego. Paši savas dzīves sev atņemam.
Bezpalīdzība ir bezspalīdzība, tā liek sasalt un aizvērties.
No bezpalīdzības ir izeja! Reāla darbība, reakcija, kustība.
Ja cilvēks neiemācās veselīgi reaģēt uz to, kas viņam neder, nākas izvēlēties bezpalīdzībai un aizvērties, sasalt, atteikties no dzīves. Tā nav izeja, tas neko neizmaina un tāda attieksme arī neparāda otram, kā darīt nevajag tavā virzienā.
Robežu skaidra novilkšana ienes skaidrību. Skaidrību paša un apkārtējo dzīvēs.
Kristīne Om Shanti
Kāpēc es nejūtu sevi?
Cilvēki, precīzāk, bērni un jaunieši, kuri ir pieredzējuši vardarbību, pret savu ķermeni, sāpju mirklī “pamet savu ķermeni”. Nedod Dievs, ja tas ir noticis atkārtoti, šiem bērniem pilnībā pārtrūkst kontakts ar ķermeni un attiecīgi, jūtīgumu.
Nereti jūtīgums nekad neattjaunojas. Lielākoties, cilvēks neapjauš, kāpēc viņam neko negribas, kāpēc viņš nejūt vai ir īsti paēdis, vai ir izsalcis..vai viņam ēdiens garšo vai ir negaršo..vai viņam ir patīkama komunikācija ar cilvēku vai nav.. Nesaprot, kāpēc viņš nejūt savas intereses, ko viņš patiesībā vēlas, kas viņam būtu jādara šai dzīvē? Kāpēc viss ir tik vienaldzīgs?
Tāds cilvēks var atstāt auksta, vienaldzīga, noslēgta, neieinteresēta, raupja cilvēka iespaidu.
Saiknes pazaudēšana ar ķermeni, jūtības nobloķēšanās var radīt cilvēkam velmi meklēt atkarību izraisošas vielas, kuras dod iluzioras un reibinošas izjūtas. Kas pierāda, ka bez sajūtām cilvēkam dzīvot ir neiespējami. Cilvēks tiecas just. Cilvēks vienmēr meklēs iespēju just.
Vai arī centīsies staigāt pa “naža asmeni”, - meklēs asas izjūtas - kāps klintīs izaicinot sevi, graizīs ķermeni, spīdzinās sevi ar drastisku disciplīnu vai praksēm, mērcēsies ledainā ūdenī, lai izprovicētu sevi. Arī anoreksija, bulīmija, nežēlīga attieksme pret sevi ir tepat.
Cilvēks visādi tieksies izprovicēt dzīvi, lai izjustu vismaz briesmas un asas izjūtas, ja neko citu just nespēj.
Dažiem cilvēkiem ir ieslēgusies apātija mūža garumā un cilvēks nespēj saprast, kāpēc man nav enerģijas, interese uz dzīvi. Kāpēc es neko nejūtu un neko negribu? Visi citi raksta plānus, piepilda sapņus, visi zin, kas viņiem ir jādara, bet manī ir tukšums un klusums..es neko nejūtu. Kas ar mani nav kārtībā?
Cilvēks krāj dzīves mirkļus tikai caur jūtību. Jūtību, sajūtām, garšām, smaržu, pieskārieniem. Tamdēļ jūtība ir svarīgākais cilvēka instruments uz Zemes.
Bez jūtības mēs nespējam izjust baudu, ļauties baudai, piedzīvot, priecāties, atslābt, būt klātesoši mirklī un atvērties dzīvei. Bez jūtības cilvēks cenšas izdzīvot, bet ne dzīvot.
Vai jūtību var atjaunot?
Jūtība dzīvo ķermenī. Tamdēļ, lai atjaunotu jūtību, ir jāatjauno saikne ar ķermeni.
Ar apzinātu darbu ar sevi, ar speciālistu palīdzību, ar dažādām praksēm, ar velmi izdziedināt un atjaunot kontaktu ar savu ķermeni
Reizēm tas ir ārkārtīgi smags un reizēm ilgs darbs, taču tas pilnīgi vienmēr attaisnojas.
Kristīne Om Shanti
Ja mūsu lēmumus pieņem mūsu emocijas, mēs esam ļoti pazaudējušies un attālinājušies no sevis.
Tikai tad, kad cilvēks sāk balstīties uz savām stiprajām pusēm, viņa dzīve iegūst pilnīgi citu perspektīvi, sajūtu, jaudu, iekšēju lielāku apmierinājumu, aug pārliecība, pašapzināšanās un iederēšanās sajūta.
Bet mēs nereti esam tendēti lūkoties tikai uz slikto sevī, gadiem auklējam savus trūkumus, nepilnības, savu nepieņemto vājumu, piedzīvotās traumas un burtiski baidamies atbrīvot sevi no tà, kas tur pašuzbūvētā sāpju krātiņā.
Bet par savu gaišo pusi pat nedomājam, nedodam tai enerģiju, neaudzējam un neprotam uz saviem dimantiem dzīvot.
Nereti redzēt stipro, jaudīgo, gaišo un labo sevī - tas prasa lielāku piepūli, kā nodoties vainas sajūtai, iegāzties mazvērtībā un atdalīt sevi no pasaules, dzīves, cilvēkiem. Nereti mēs par galveno dzīves sasniegumu izvirzam to, cik daudz esam sevi pārtaisījuši un atraduši, ko pārtaisīt. Bet maz atļaujam sev būt un iemīlēt sevi šajā esošajā punktā. Kur nu vēl atļauties lūkoties savā labajā.
Lai spētu balstīties uz savām spēka pusēm, sevi ir jāzin, ar sevi ir jāsarunājas, sevi ir jājūt. Lai balstītos tikai uz slikto, vājo, nepareizo sevī..pietiek ar ierasto, - paškritika, pasīvā agresija savā virzienā, sevis rāšana, sevis neieredzēšana utt.
Cik daudz lielāku motivāciju dod iespēja mosties zinot, ka tu pats sevī redzēsi varoni, gaišo, stipro tēlu.
Kristīne Om Shanti
Daudz svarīgāk par to, kā tu paud sevi ārpasaulē, ko tu demonstrē citiem cilvēkiem, ir tas, ko tu patiesībā domā pats par sevi, kā tu uztver pats sevi.
1.Paņem baltu lapu. Pasēdi, padomā par sevi.
Par visu to slikto un negatīvo, ko tu nēsā sevī, ko saki sev, ko atgādini pats sev, par ko esi jau pavisam pārliecināts vai kāds cits tev to ir iedvesis, - cik daudz sliktā ir tevī.
Uzraksti uz papīra visu to negatīvo
- par ko tu sevi bieži rāj
- par ko sevi nosodi (bizness, attiecības, draudzība, ķermenis)
- kādu tu sevi (negatīvā gaismā) patiesībā redzi katru dienu redzi
- kas tev sevī nepatīk
- kādam/kādai tev, tavuprāt, būtu jābūt..
- apstiprini ar dzīves pieredzi, cik slikts/a esi izrādījies.
2. Uzrakstīji?
Kā tu juties rakstot? Kādas sajūtas ir tavā ķermenī?
Žēlums..dusmas...grūtsirdība...naids...smagums…bezpalīdzība…
Hmmm…vai šāds dialogs ar sevi maz var nest citādu rezultātu?
3. Apsēdies ērti. Aizver acis. Elpo.
Iztēlojies savā priekšā sevi mazu. Tev ir pieci gadi. Apskaties uz sevi rūpīgi, - kas tev ir mugurā, kur tu sēdi, tavu seju rotā smaids vai citas emocijas..
Ja tā ir vieglāk, iedomājies savu meitu vai dēlu.
4. Un tagad pamēģini visu to, ko tu tikko sarakstīji par sevi, pasaki tam bērnam…
“Tu esi resna. Paskaties uz sevi. Tevi tādu nav iespējams mīlēt. Arī es tevi nemīlu. Man ir kauns par tevi. Tu esi neizdevies/usies. Neveiksminieks/ce. Ar tevi neviens tāpēc negrib draudzēties. Slinks/ķe tu esi. Tev tāpat nekad nekas nesanāks. Tu neko nemāki izdarīt līdz galam.
Neviens tevi tāpēc neizvēlas, jo tu neesi nekas. Tu neesi nevienam nevajadzīgs/a. Man ir grūti tevi paciest tādu. Ar tevi kaut kas nav kārtībā. Tu mani kaitini. Es tevi neieredzu.”
Katru dienu sev šos vārdus iekšēji atkārtojot, cilvēks izveido gatavu programmu, pašlāstu.
Padomā, ko tu katru dienu nodari sev? Kādu likteni, dzīvi, attiecības, labklājību tā var sev piesaistīt?
Šo visu drazu tu katru dienu, ik minūti saki savam iekšējam bērnam. Katru dienu pavēršoties pats pret sevi, tu nevis audzē mīlestību sevī, bet grauj savu pašapziņu. Un ieved aizvien lielākā bezcerībā, aizvērtībā, tumsā un vientulībā.
5. Apsēdies vēlreiz. Aizver acis. Izelpo-ieelpo.
Paskaties uz šo bērnu ar ārkārtīgi mīlošas un gādīgas mātes acīm. Pieej pie šī bērna, apskauj vai paņem uz rokām. Viņš varbūt neļausies uzreiz. Jo gadiem ir iebiedēts, cik nevērtīgs un nemīlams ir. Pamēģini nodot šim bērnam, ka tu nāc ar mīlestību. Apsēdies tuvu blakus, iedod viņam drošības sajūtu. Viņš gadiem ir bijis viens, pamests, vientuļš un nobijies. Atjauno saikni ar savu iekšējo bērnu.
Šī daļa ir ārkārtīgi svarīga. Ļauj bērnam izraudāties, dod viņam laiku. Viņam ir jāmācās tavai mīlestībai no jauna noticēt. Kā pamestam bērnam, kāds viņam ir beidzot atnācis palaļ. Tu esi viņu beidzot atradis, saticis un nekad vairàk nezaudēsi.
6. Uzraksti mīļu, iejūtīgu, ārkārtīgi siltu vēstule sev. Nolasi to savam bērnam. Un paskaties, cik tagad viņā rodas ticība sev, spēks, jauda.
Tu esi visskaistākais bērns. Tev ir ļoti skaistas actiņas. Tu esi mīļš. Tu esi mans eņģelītis. Tu esi atnācis būt par mani un es darīšu to labāko, lai būtu mīlošs un atbalstošs.T
ev paredzēts ir pilnīgi viss, - mīlestība, veiksme, labklājība. Viss viss vislabākais! Tu tikai tici un nešaubies, tu esi labs.
Es tevi ļoti mīlu. Es tev uzticos. Tu esi stiprāks/a kā tev šķiet. Es esmu ar tevi. Tev drīkst kaut kas uzreiz nesanākt. Ja kāds no tevis atteicās, pameta, tas nenozīmē, ka tevi nedrīkst vairāk neviens mīlēt. Tu esi vērtība. Tu esi liels brīnums. Es lepojos ar tevi vienmēr un visās izpausmēs. Man patīk, kāds/a tu esi. Es tevi vienmēr aizstāvēšu. Tu neesi viens/a, tev esmu es.”
7. Un kā tu tagad jūties? Uzraksti sajūtas…A
tvieglots..atguvu spēku..savienojos ar sevi..parādījās ticība..parādījās velme sevi mīlēt, cienīt..
Pašapziņa = pašam sevis apzināšanās.
Tev izdodas, tikai notici ❤️
- ko tu iesāki ar savu problēmu?
- es to atrisināju!
- kā tu to atrisināji?
- sapratu, ka tā nav problēma!
Dažreiz tā ir mūsu apzināta izvēle - notikumus vai situācijas padarīt par problēmu. Aiz garlaicības, aiz citām sakrātām emocijām, kurām vajag rast izeju. Arī aiz neziņas, aiz apjukuma un nereti aiz neticības sev vai mazvērtības.
Aiz risināmām drāmām var ieslēpt patiesi svarīgās priekš paša risināmās lietas. Vieglāk ir emocionēt sakarā ar kādu ārēju notikumu vai par kāda cita cilvēka problēmu, kā ieskatīties savā neapmierinātībā ar dzīvi, sevī.
Drāmošana arī ir talants! Un tā ir izvēle.
Piemēram, kāds šodienu ļoti izbauda, bet kādam citam, kam viss pašam iekšā ir slikti, šodienas brīvdiena ir lieliska iespēja, lai sūdzētos, dusmotos, kritizētu valdību, justu naidu, neapmierinātību.
Negatīvās emocijas nevar uzmodināt viens neparedzēts notikums. Tas tā nenotiek. Neapmierinātība jau dzīvo dziļi cilvēkā un tiek krāta, nerisināta.
Tas viss, kas pēkšņi uzceļas - tas ir jau tāds stabils iekšējais sastāvs, kurš gaida jebkuru iespējamo kairinātāju, lai sprāgtu. Patiesībā, lai cilvēks varētu atkal un stkal ieraudzīt to, ko pats nēsā sevī.
Bet vieglāk ir rādīt ar pirkstu uz kādu vainīgo, ka atzīties pašam savās iekšējās cīņās
Un atceries - Pirts Rituāls Sapņu SPA ir ļoti labs pirmās palīdzības solis!