“Latvietis ienāca dzīvē caur pirti, precējās caur pirti, jo gatavoja līgavu, mazgāja līgavu, tāpat arī puišus, un aizgāja arī caur pirti, jo aizgājējus arī apmazgāja pirtiņā un izvadīja, jo tādas bija mūsu tautas tradīcijas. Pirts ir pamatā visam,” uzsvēra Šalms.

Pirtnieks norādīja, ka, attīstoties tehnoloģijām, pirtis ir mainījušās, taču ne rituālu būtība: “Tehnoloģija ir pamainījusi arī pirti, bet ne jau būtību. Būtība nav mainījusies, vai tā ir 100 gadus veca melnā pirts, vai pirms gada celta jauna.”

Šalms norādīja, ka iešanai uz pirti jāgatavojas savlaicīgi un jāpiedomā par ēšanu: “Vai ir jēga pieēsties un iet ar desmit aliem vēderā – nē, tad neejiet labāk. Bet atnākot nevar būt arī galīgi tukšā dūšā, pirms kādām divām stundām ir jābūt ēdušiem, jo pirts ir liela slodze gan pirtniekam, gan peramajam.

“Pirtī ir mazliet sevi jāpiespiež, lai dabūtu labsajūtu, nevar tā – ai, man palika karsti, es skrienu ārā,” viņš uzsvēra.

“Pamatprincips pirtī iešanai ir pavisam vienkāršs – sildām kājas un nekarsējam galvu, dzesējam galvu. Tātad turam galvu prom no krāsns un kājas uz to pusi. Ja kāds jums mēģina izpērt ausis, nu nevajag. Tas arī nozīmē, ka būtu jālieto pirts cepures vai aukstas slotas uz galvas,” pirtnieks stāstīja.

“Ir svarīgi, lai galva būtu zemāk par kājām. Ideālā variantā būtu tā, ja kājas var pacelt augšā un galvu palaist uz leju. Sildāmies, atpūšamies, un tad noteikti jāskrubējas. Es teiktu, ka pirms pēriena cilvēkam jābūt noskrubētam,” Šalms stāstīja.

Viņš norādīja, ka katram pirtniekam ir savas receptes dažādiem skrubjiem vai augu maisījumiem šim procesam. Ziemā viņš lieto smalko jūras sāli, dažāda maluma zirņus, griķus, balto mālu, dažnedažādas zālītes un maisījumus no ēteriskajām eļļām, piemēram, vīnogu kauliņu vai ķirbju eļļas.

“Tad mēs varam baudīt pērienu, augus un visu pārējo. Tad jau jāsāk pērties. Sākam no kājām, vedam pa vienu kāju uz augšu, tad pa otru kāju uz augšu, tad gurni, rokas. Tad, kad esat iepērušies, mazliet atpūšaties,” pirtnieks skaidroja rituālu secību.

Protams, neatņemama pirts sastāvdaļa ir mērcēšanās aukstā ūdenī, taču ar to jābūt ļoti uzmanīgiem. “Galvenais – ir jāsaprot tas, ka drošība ir primārais, jo dabā mums nav tādu kontrastu, kādi ir pirtī. Pirtī mums ir +80, un tu tagad tiec uz +5. Ir cilvēki, kas vienkārši izslēdzas, tāpēc blakus vienmēr ir jābūt cilvēkam. Pirmkārt, āliņģī nedrīkst lekt, nekad neleciet ar galvu pa priekšu, nekādā gadījumā. Taču galva ir jāmērcē, jo citādāk nevarat spiedienu izlīdzināt,” viņš uzsvēra.

Tāpat pirtnieks kliedēja mītus, ka uz akmeņiem ir lietderīgi uzliet aromatizētu ūdeni smaržai. “Noteikti nedrīkst uz akmeņiem liet aromatizētos ūdeņus. Pirtī tikai karsts ūdens uz akmeņiem, jo ūdens iztvaiko, bet kas notiek ar eļļu – tā piedeg uz akmens,” viņš uzsvēra.

“Eļļa ir jāiepilina medū un medu var izšķīdināt ūdenī, un tad ar pirts slotiņu izmetam pa pirts stūriem, neko nevajag liet uz akmeņiem,” Šalms ieteica.

“Vēl lielāks mīts ir, kad lej alu uz akmeņiem. To gan nedariet, notiek tieši tas pats, jo viss process iztvaiko, ūdens, kas ir alū, iztvaiko, un viss pārējais piedeg. Reāli nevis smaržo, bet smird, un otrs – jūs sabojājat krāsni, akmeņi ir jāmet prom, jo tie nav notīrāmi,” viņš brīdināja.